3. izdevums (1900) 2026. gada jūlijs
Nav reliģijas, kas augstāka par Patiesību!
Lielās Baltās Brālības Sūtnes
Tatjanas Mikušinas oficiālais izdevums
Rasputins - svētais vai dēmons?
Pieminot G. Rasputina slepkavības 110. gadadienu
Satuvināšanās ar cara ģimeni
.jpg)
Sergejs Besonovs. Grigorija Rasputina brīnumainā palīdzība. 2016
1905. gadā Grigorijs Jefimovičs Rasputins satuvinājās ar cara ģimeni saistībā ar troņmantnieka Alekseja slimību. Hemofilijas gadījumā asinis nesarec, tāpēc bērns cieš no ilgstošas asiņošanas un plašām zemādas hematomām, piedzīvo stipras sāpes un pat var nomirt. Ārsti nespēj palīdzēt, tādēļ Aleksandra Fjodorovna izmanto ikvienu iespēju, lai atvieglotu dēla ciešanas un panāktu viņa izveseļošanos. Tā Grigorijs Jefimovičs nonāk pilī, un pēc viņa lūgšanām troņmantniekam vairākkārt apstājas asiņošana. Grigorijs kļūst par troņmantniekam un visai augstdzimušajai cara ģimenei par Dieva sūtni, kas viņiem dāvāts kā sargeņģelis.
Kāda bija cara ģimenes locekļu attieksme pret Rasputinu?
Cars Nikolajs II:
"Pulksten četros ieradās Grigorijs, kuru mēs kopā ar visiem bērniem pieņēmām manā jaunajā kabinetā. Bija liels mierinājums viņu redzēt un uzklausīt viņa sarunu." (no dienasgrāmatas ierakstiem).
"Kad mani nomāc rūpes, šaubas vai nepatikšanas, man pietiek piecas minūtes parunāt ar Grigoriju, lai tūlīt justos stiprināts un nomierināts. Viņš vienmēr prot pateikt tieši to, kas man tajā brīdī ir jādzird, un viņa vārdu iedarbība saglabājas vēl daudzas nedēļas. <…> Viņš ir labs, vienkāršs, ticīgs krievu cilvēks. Šaubu un dvēseles nemiera brīžos man patīk ar viņu sarunāties, un pēc šādām sarunām manā dvēselē vienmēr iestājas vieglums un miers." (no ģenerāladjutanta V. N. Dedjuļina, tolaik pils komandanta, atmiņām).
Ķeizariene Aleksandra Fjodorovna:
"Patiesi, pravietis nekad netiek atzīts savā dzimtenē. Taču cik daudz mums ir iemeslu būt pateicīgiem, cik daudzas viņa (G. J. Rasputina) lūgšanas ir tikušas uzklausītas... Viņš dzīvo sava Valdnieka un Krievijas labā un panes visus apvainojumus mūsu dēļ.
Es pilnībā ticu mūsu Drauga (tā ķeizariene sauca G. J. Rasputinu) gudrībai, ko Dievs viņam devis, lai viņš spētu dot padomu par to, kas nepieciešams tev un mūsu valstij. Viņš spēj saskatīt tālu nākotnē, tāpēc viņa spriedumiem var uzticēties."
.jpg)
.jpg)
Lielkņaziene Anastasija, Nikolaja II jaunākā meita, 8 gadu vecumā:
"Mīļais draugs! Kad mēs tevi atkal redzēsim? Aņa (Vīrubova) vakar man teica, ka tu drīz atbraukšot. Cik ļoti es priecāšos! Man patīk, kad tu mums stāsti par Dievu. Man patīk klausīties par Dievu. Man šķiet, ka Dievs ir tik labs, tik ļoti labs. Palūdz Viņu, lai Viņš palīdz mammai kļūt veselai.
Es tevi bieži redzu sapņos. Vai tu mani arī redzi sapņos? Kad tu atbrauksi? Kad tu mūsu bērnistabā atkal stāstīsi mums par Dievu? Brauc ātrāk! Es cenšos būt paklausīga, kā tu man teici. Ja tu vienmēr būsi mums līdzās, tad es vienmēr būšu paklausīga.
Uz redzēšanos! Es tevi skūpstu, bet tu svētī mani..." (no vēstules G. J. Rasputinam).
Lielkņaziene Olga Aleksandrovna, Nikolaja II jaunākā māsa:
"Niki un Aliki (ķeizaram un ķeizarienei) viņš (G. J. Rasputins) vienmēr palika tas pats cilvēks, kāds bija – dziļi reliģiozs cilvēks, kuram piemita dziedināšanas dāvana.
Viņam neapšaubāmi piemita spēja dziedināt cilvēkus.
Ikviens, kurš ar viņu satikās, bija pārliecināts, ka viņš ir Dieva cilvēks.
Esmu pārliecināta, ka viņa uzticība manam Brālim un viņa Sievai bija pilnīgi brīva no jebkādām savtīgām interesēm. Viņš bez grūtībām būtu varējis sakrāt lielu bagātību, taču, kad viņš nomira, viss, kas viņam bija palicis, bija Bībele, dažas drēbes un daži priekšmeti, ko ķeizariene viņam bija uzdāvinājusi personiskajām vajadzībām.
Alekseja bērnistabā es redzēju Sibīrijas zemnieka patieso dievbijību.
Pirmkārt, bija tūkstošiem un tūkstošiem vienkāršu cilvēku, kuri nelokāmi ticēja šī cilvēka lūgšanu spēkam un viņam piemītošajai dziedināšanas dāvanai.
Otrkārt, pret viņu labvēlīgi izturējās arī Baznīcas augstākie garīdznieki. Ne mans Brālis, ne Aliki neticēja, ka šis cilvēks būtu apveltīts ar kādām pārdabiskām spējām. Viņi viņā saskatīja zemnieku, kura patiesā dievbijība bija darījusi viņu par Dieva instrumentu.
Rasputins bija un vienmēr palika zemnieks, kura acīs Cars bija svēta persona. Viņš vienmēr izturējās ar dziļu cieņu, lai gan nedomāju, ka viņš jebkad būtu mācījies smalkas manieres. Manu Brāli un Aliki viņš sauca par «batjušku» un «matiušku» («tētiņu» un «māmiņu»). Savās retajās vizītēs pilī viņš vai nu lūdza par Alekseju, vai arī ar Aliki sarunājās par reliģiskiem jautājumiem." (no Iena Vorresa grāmatas "Pēdējā lielkņaziene").
.jpg)
.jpg)
«Kad pēc stundas ilgas sarunas ar Ģimeni viņš (G. J. Rasputins) devās prom, Viņu Majestātes vienmēr palika dzīvespriecīgas, ar gaišām cerībām un cerību pilnām sirdīm… Neviens nekad nespēja satricināt viņu uzticību, lai gan viņiem tika nests viss, kas vien naidīgajās avīzēs tika rakstīts, un visi centās viņus pārliecināt, ka viņš ir slikts cilvēks. Atbilde vienmēr bija viena: “Viņu ienīst tāpēc, ka mēs viņu mīlam.”» (A. A. Vīrubova, «Manas dzīves lappuses»).
Fotogrāfijā – Anna Vīrubova un lielkņaziene Anastasija.
Cara ģimenes locekļi mīlēja un augstu vērtēja Grigoriju Jefimoviču ne tikai viņa dziedniecības dāvanas dēļ, bet arī viņa taisnīguma, pazemības un gudro vārdu dēļ. Viņa sarunas sniedza dvēselei mieru un līdzsvaru. Bērni viņu dievināja, jo juta viņa mīlestību pret viņiem. Aleksandra Fjodorovna bezgalīgi uzticējās Draugam, vairākkārt pārliecinājusies par viņa gaišredzības dāvanu.
Rasputins kļuva par nozīmīgu personību, par sava veida garīgo balstu un aizsargu, kas kavēja ietekmēt Valdnieku un īstenot savus nodomus gan Krievijas iekšējiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Būdams Cara ģimenes garīgais draugs un aizstāvis, viņš smalki izjuta cilvēku patiesos motīvus un rakstura īpašības un vairākkārt par tiem brīdināja Nikolaju II un Aleksandru Fjodorovnu. Pateicoties stareca Grigorija gaišredzības dāvanai, Valdniekam 1912. gadā izdevās novērst Krievijas iesaistīšanos karā. Tādēļ Krievijas valsts un cara ienaidniekiem par katru cenu bija nepieciešams atbrīvoties no Rasputina.
Apmelošana un slepkavība
Luga «Rasputina un Cara ģimenes likvidēšana» bija izplānota kā pēc notīm.
1. cēliens: sabiedrības iepriekšēja noskaņošana, nomelnošana – tika izplatītas baumas, pašas netīrākās un absurdākās tenkas, izdotas piedauzīgas pastkartes, nepieklājīgas karikatūras un avīžu raksteļi; pat tika radīti Rasputina dubultnieki, kuri publiskās vietās rīkoja orģijas (turklāt dažkārt laikā, kad īstais G. J. Rasputins atradās savā dzimtajā ciemā Pokrovskā). Rasputina apmelošana vienlaikus meta ēnu arī uz Cara ģimeni.
.jpg)
Kāpēc tā notika? Dzīvodams Petrogradā, Grigorijs Jefimovičs palīdzēja ļoti daudziem cilvēkiem: ik dienu viņa dzīvoklī pulcējās līdz pat simts apmeklētāju, kurus viņš dziedināja, mierināja, deva padomus un materiāli atbalstīja trūcīgos. Viņš neatteica nevienam, kam bija vajadzīga palīdzība, neatkarīgi no tā, vai tas bija kņazs vai amatnieks. Tomēr viņa raksturs un iekšējais spēks krasi kontrastēja ar galvaspilsētas augstākās sabiedrības dzīvesveidu un uzskatiem.
«Ir grūti un nepatīkami runāt par Petrogradas augstāko sabiedrību, kas, neraugoties uz karu, dienām ilgi dzīroja un izklaidējās. Restorāni un teātri uzplauka. Kā stāstīja kāda franču šuvēja, nevienā citā sezonā nebija pasūtīts tik daudz tērpu kā 1915.–1916. gada ziemā un nebija iegādāts tik daudz briljantu – karš it kā nemaz nepastāvētu,» atcerējās A. A. Vīrubova.
Laikabiedru naids pret Rasputinu bija pielīdzināms vispārējai sabiedriskai psihozei, ko radīja nespēja ietekmēt Valdnieku tā, kā to vēlējās daudzas politiskās partijas un atsevišķi ietekmīgi cilvēki. Šis naids apvienoja visdažādāko politisko virzienu pārstāvjus – no galējiem monarhistiem līdz konstitucionālo demokrātu piekritējiem.
Pēc 1905. gada Oktobra manifesta izdošanas, kas būtībā bija pirmais solis no absolūtās monarhijas uz konstitucionālas valsts pamatiem (tika izveidota Valsts dome, pasludinātas pilsoniskās brīvības, tostarp vārda brīvība, biedrošanās un apvienošanās brīvība u. c.), visi Krievijas politiskie spēki, kas iestājās par šo manifestu, vienprātīgi nonāca pie secinājuma, ka Nikolajs II ir «vājš patvaldnieks». Tas, viņuprāt, nozīmēja, ka uz viņu ir iespējams ietekmēt, virzot savas «patriotiskās» idejas, kuras, pēc šo spēku pārliecības, neapšaubāmi bija pārākas par cara īstenoto politiku.
Taču viss nebija tik vienkārši! Izrādījās, ka vieta līdzās caram jau ir aizņemta – to ieņēmis kāds «vienkāršs zemnieks», kurš caram nozīmēja vairāk nekā jebkura politiskā partija vai interešu grupa.
Naidā pret Rasputinu neatpalika arī Baznīca. Arhimandrīts Feofans, kurš bija iepazīstinājis Cara ģimeni ar «Dieva cilvēku no tautas», atklāja, ka nespēj ar viņa starpniecību ietekmēt imperatoru. Feofans pieteica Rasputinam karu, apsūdzot viņu seksuālos piedzīvojumos un citos grēkos.
Par ko vēl apsūdzēja Rasputinu? Par to, ka viņš ar savu amorālo uzvedību grauj monarhijas autoritāti, ka paralizē Svētākā Sinodes pilnvērtīgu darbību, ka kavē Krievijas virzību pa progresa ceļu, ievedot pie varas nekompetentus un korumpētus ministrus un citas amatpersonas… Visbeidzot apsūdzības sasniedza absurdu kulmināciju – Rasputinu pat apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā.
No Valsts domes tribīnes arvien biežāk izskanēja prasības atbrīvoties no «draudīgā stareca». Īpaši dedzīgs bija III Valsts domes priekšsēdētājs, oktobristu partijas līderis A. I. Gučkovs:
«Gribas runāt, gribas saukt, ka Baznīca ir briesmās un briesmās ir arī valsts… Jūs visi zināt, kādu smagu drāmu pārdzīvo Krievija… Šīs drāmas centrā atrodas noslēpumains traģikomisks tēls – it kā atnācējs no viņsaules vai tumšo gadsimtu ielikts… Nekāda revolucionāra vai pretbaznīciska propaganda daudzu gadu garumā nespētu panākt to, ko Rasputins panāk dažu dienu laikā…»
Kā atcerējās Ministru padomes priekšsēdētājs V. N. Kokovcovs, 1910.–1912. gadā «avīzēs arvien biežāk sāka… parādīties Rasputina vārds», un uz visiem mēģinājumiem pierunāt redaktorus pārtraukt publicēt apsūdzošus rakstus tika saņemta viena un tā pati atbilde: «Aizsūtiet šo cilvēku atpakaļ uz Tjumeņu, un mēs pārstāsim par viņu rakstīt.»
Ievērojamas pūles stareca nomelnošanā pielika arī laikraksts «Moskovskije vedomosti», dēvējot viņu par «erotomānu», «pātagu» un aprakstot viņa «nepiedienīgos piedzīvojumus». Tādējādi tika veidots negatīvs un nepatiess priekšstats par viņa personību, kas vēlāk kļuva par pamatu mītam un vispārējā naida pret starecu nostiprināšanai. Citi laikraksti šos sensacionālos materiālus pārpublicēja, tādējādi palielinot savas tirāžas un līdz ar to arī peļņu.
1912. gadā pareizticīgo rakstnieks M. Novoselovs publicēja brošūru ar skaļu virsrakstu «Rasputins un mistiskā izvirtība». Tās metiens tika konfiscēts, tomēr daļa eksemplāru nonāca tautā. Šis notikums saliedēja dažādos politiskos spēkus kopīgā prasībā atzīt preses brīvību un atcelt cenzūru. Kopš tā laika sāka parādīties pretīgi karikatūru attēlojumi, kuros tika izsmieti Rasputins un Cara ģimene.
Vispārējo histēriju vēl vairāk uzkurināja apraksti par «liktenīgā stareca» nepiedienīgo uzvedību, lai gan patiesībā runa bija par safabricētu personu. 1915. gada martā Maskavas restorānā «Jar» uzdzīvoja Rasputina dubultnieks kopā ar īpaši nolīgtu kompāniju, kas inscenēja dzeršanu, uzmākšanos dāmām, hlistu rituālās dejas un sarunās pieminēja Cara ģimeni.
Apliecinājumus par Rasputina dubultnieka pastāvēšanu var atrast dažādu cilvēku atmiņās. Tā, piemēram, Dona kazaku karaspēka atamans grāfs D. M. Grabe atcerējās, ka drīz pēc Rasputina slepkavības viņu «uz brokastīm uzaicināja pazīstamais kņazs Androņņikovs, kurš, kā mēļoja, kārtojis savas lietas ar Rasputina starpniecību. Ieejot ēdamistabā, Grabe bija satriekts, blakus istabā ieraugot Rasputinu. Netālu no galda stāvēja cilvēks, kas bija līdzīgs Rasputinam kā divas ūdens lāses… Viņš kādu brīdi pastāvēja, pēc tam izgāja no istabas un vairs neatgriezās.» Par to var lasīt M. V. Rodzjanko, viena no stareca vajātājiem, grāmatā «Impērijas sabrukums».
Galma dāma J. A. Dena savukārt atcerējās: «Nonāca pat tik tālu, ka apgalvoja, it kā Rasputins galvaspilsētā nodotos izvirtībām, lai gan patiesībā viņš tobrīd atradās Sibīrijā.»
2. cēliens: G. J. Rasputina slepkavība.
1916. gada 30. decembra naktī Grigorijs Jefimovičs tika nodevīgi un nežēlīgi noslepkavots kņaza Fēliksa Jusupova pilī. Slepkavību īstenoja sazvērnieku grupa, kurā ietilpa pats F. F. Jusupovs, Valsts domes deputāts V. M. Puriškevičs, lielkņazs Dmitrijs Pavlovičs (imperatora ģimenes loceklis, Aleksandra II mazdēls un Nikolaja II brālēns), gvardes poručiks S. M. Suhotins un kara ķirurgs S. Lazoverts (Puriškeviča līdzgaitnieks, Lielbritānijas izlūkdienesta aģents).
V. M. Puriškevičs no Valsts domes tribīnes nosauca sazvērnieku rīcības galveno iemeslu: «Kamēr Rasputins ir dzīvs, mēs nevaram uzvarēt.»
F. F. Jusupovs sacīja: «Ar okultismu nodarbojos jau sen un varu jūs apliecināt, ka tādi cilvēki kā Rasputins ar tik spēcīgu magnētisko ietekmi parādās reizi vairākos gadsimtos… Neviens nespēj Rasputinu aizstāt, tādēļ Rasputina novākšanai būs labvēlīgas sekas revolūcijai.»
G. J. Rasputina slepkavība tika sagatavota pēc Lielbritānijas specdienestu iniciatīvas un ar to līdzdalību – slepkavības organizēšanu vadīja britu izlūkdienesta aģents, virsnieks Osvalds Reiners, F. F. Jusupova draugs. Par to, pēc autora domām, pārliecinoši liecina materiāli, kas apkopoti britu specdienestu darbinieka Ričarda Kalena grāmatā «Rasputins. Spīdzināšana un viņa slepkavība».
Stareca ietekme uz politiskajiem procesiem Krievijā radīja bažas Anglijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Saskaņā ar Francijas izlūkdienesta datiem vienīgi ar amerikāņu baņķiera Jakoba Šifa starpniecību Krievijas revolucionāri 1915.–1917. gadā graujošai darbībai saņēma vismaz 12 miljonus ASV dolāru. Vēlāk savos memuāros Šifs lielījās, ka «krievu» revolucionāriem piešķīris «21 miljonu dolāru, lai gāztu Krievijas caru».
3. cēliens, noslēdzošais: cara varas gāšana un Cara ģimenes slepkavība.
To visu, pēc autora teiktā, bija paredzējis G. J. Rasputins. Viņš paredzēja savu varmācīgo nāvi un pravietoja tās sekas: «Kamēr es esmu dzīvs, viss ritēs savu gaitu, bet pēc manas nāves plūdīs asins upes.»
Trīs dienas pirms savas nāves viņš Valdniekam uzrakstīja atvadu vēstuli:
«…Ja mani nogalinās nolīgti slepkavas, krievu zemnieki, mani brāļi, tad tev, krievu Car, nav no kā baidīties. Paliec tronī un valdi. Un tu, krievu Car, neuztraucies par saviem bērniem. Viņi vēl simtiem gadu valdīs pār Krieviju. Bet, ja mani nogalinās bojaŗi un muižnieki un viņi izlies manas asinis, tad viņu rokas paliks aptraipītas ar manām asinīm, un divdesmit piecus gadus viņi nespēs tās nomazgāt. Viņi pametīs Krieviju. Brāļi sacelsies pret brāļiem un nogalinās cits citu, un divdesmit piecus gadus šajā zemē vairs nebūs muižniecības. Krievzemes Car, kad tu dzirdēsi baznīcu zvanus, kas vēstīs tev par Grigorija nāvi, tad zini: ja slepkavību būs pastrādājuši tavi radinieki, neviens no tavas ģimenes – ne bērni, ne tuvinieki – nenodzīvos pat divus gadus. Viņus nogalinās krievu tauta… Brāļi sacelsies pret brāļiem un nogalinās cits citu.»
Kā apgalvo autors, šis pareģojums piepildījās.
Autore-sastādītāja: Jeļena Iļjina
Sadarbībā ar Žannu NovičevuAttēla ar citātu dizainere – Natālija Golubeva
Nobeigums sekos…
Dokumentālā filma par Grigoriju Rasputinu (10 sērijas)
Filma piedāvā jaunu skatījumu uz Grigorija Rasputina dzīvi un viņa misiju.
Raksta sagatavošanā tika izmantoti šādi materiāli:
1. Filma «Moceklis par Kristu un caru – Jaunais Grigorijs», 10 sērijas / atskaņošanas saraksts. – URL: https://org.sirius-ru.net/media/films/rasputin.htm
2. Rasputins G. J. «Pieredzējuša svētceļnieka dzīvesstāsts». – URL: https://omolenko.com/biblio/rasputin.htm
3. Rasputins G. J. «Manas domas un pārdomas». – URL: https://omolenko.com/biblio/rasputin1.htm
4. Grigorija Rasputina pamācības. – URL: https://www.ruskmir.ru/poucheniya-grigoriya-rasputina/
5. Atmiņas un vēstules ņemtas no grāmatas: G. J. Rasputins «Pieredzējuša svētceļnieka dzīvesstāsts. Manas domas un pārdomas». – URL: https://hey.bokser.bid/book/24406374-kniga-zhitie-opytnogo-strannika-moi-mysli-i-razmyshleniya
6. 8. fakts. Kamēr dzīvs bija Grigorijs Rasputins, apmelotāji un sazvērnieki nespēja iznīcināt caru un patvaldības Krieviju. / Nodaļa no grāmatas «Imperators Nikolajs II. Mītu atmaskošana – 2» / – URL: Пока был жив Григорий Распутин, клеветники и заговорщики не могли уничтожить царя и самодержавную Россию
7. Rietumvalstu ieguldījums Krievijas Impērijas sabrukumā. / Alfrēds Mireks. «Imperators Nikolajs II un pareizticīgās Krievijas liktenis». – Maskava: Garīgā apgaismība, 2011. – 408 lpp. / – URL: Вклад западных стран в распад Российской Империи. Размышления Альфреда Мирека
8. Grigorijs Rasputins: nomelnota dzīve. Noslēpums, kas slēpts 100 gadus./ T. L. Mironova. «Grigorijs Rasputins: nomelnota dzīve, nomelnota nāve». / – URL: https://omolenko.com/publicistic/rasputin2.htm
9. Vasiliks V. «Kādēļ nogalināja Grigoriju Rasputinu?» - URL: http://russdom.ru/node/12150
Mieru jums, Gaismu un Mīlestību!
Izdevuma redaktore Tatjana Martiņenko