2. izdevums (1899) 2026. gada jūlijs
Nav reliģijas, kas augstāka par Patiesību!
Lielās Baltās Brālības Sūtnes
Tatjanas Mikušinas oficiālais izdevums
Rasputins - svētais vai dēmons?
Pieminot G. Rasputina slepkavības 110. gadadienu
.jpg)
Cara ģimenes bojāeja sākās krietni pirms viņu noslepkavošanas 1918. gada jūlijā. Tā aizsākās ar Grigorija Rasputina – imperatora ģimenes drauga un garīgā aizbildņa, visvairāk apmelotā krievu svētā – nomelnošanas kampaņu un pēc tam viņa slepkavību.
«Man nākas piedzīvot smagus nepelnītus apmelojumus. Šausmas, ko tikai neraksta, ak, Dievs! Dod man pacietību un aizver ienaidniekiem mutes! Vai arī sūti debesu palīdzību, proti, sagatavo man mūžīgo prieku Tavā svētlaimē,» sacīja Grigorijs Rasputins.
Mēģināsim pārdomāt, kāds patiesībā bija G. Rasputins. No vienas puses, mūsu priekšā ir dēmonizēts izlaidīga, pusmistiska un pēc varas alkstoša cilvēka tēls, no otras – pašaizliedzīgs devējs, dziednieks un gaišreģis. Vai tas var būt viens un tas pats cilvēks? Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, pievērsīsimies faktiem, cilvēku atmiņām, kuri cieši pazina Rasputinu, kā arī viņa grāmatām «Pieredzējuša svētceļnieka dzīvesstāsts» un «Manas domas un pārdomas».
Ne tāds kā visi
Grigorijs piedzima 1869. gada 9. (21.) janvārī vienkāršā zemnieku ģimenē Pokrovskas ciemā, Toboļskas guberņas Tjumeņas apriņķī. Smagais zemnieka darbs viņam bija pazīstams jau kopš bērnības – viņš ara tīrumus, strādāja par pajūgu vedēju un zvejoja. Tāpat kā citi viņš nodibināja ģimeni, kurā piedzima trīs bērni. Taču viņš nebija tāds kā visi pārējie.
Grigorija neparastās spējas izpaudās jau agrā bērnībā.
Ar savām lūgšanām zēns palīdzēja atvieglot sāpes un dziedināt gan cilvēkus, gan dzīvniekus. Viņa klātbūtnē nebija iespējams melot. Ar viņa palīdzību ciema ļaudis atrada nozagtās mantas, kā arī pazudušos zirgus un govis.
Pēc vairākiem gadiem vēsts par Grigoriju – Dieva cilvēku, dziednieku un svētceļnieku – izplatījās no mutes mutē, un pie viņa pēc palīdzības sāka plūst cilvēki no malu malām. Bija daudz gadījumu, kad cilvēki tika dziedināti no miesas un dvēseles kaitēm, un visā Sibīrijā starecu godāja kā taisnīgu cilvēku. Pie tukša avota taču neviens neiet.
Grigorijs spēja paredzēt cilvēkiem gaidāmos smagos pārbaudījumus un pat nāvi. Būdams vēl mazs, viņš domāja, ka šādas zināšanas piemīt visiem cilvēkiem, taču vēlāk saprata, ka šādas dāvanas valdīšana nav bez riska. Tāpēc viņš ne visiem atklāja to, ko bija redzējis, un biežāk klusēja. Tomēr pavisam klusēt viņš nespēja, jo, kā viņš pats teica, šī dāvana nepiederēja viņam, bet bija no Dieva.
Saskaņā ar Pokrovskas ciema iedzīvotāju atmiņām Grigorijs bija labsirdīgs un žēlsirdīgs cilvēks: «…viņš bija labs un krietns cilvēks, tikai savā ziņā tāds kā Dieva neprātīgais, ne tāds kā visi pārējie, par cilvēkiem ļaunu nerunāja.»
.jpg)
G. Rasputins kopā ar Pokrovskas ciema iedzīvotājiem
Grigorija Jefimoviča dāsnums kļuva teju leģendārs viņa līdzcilvēku vidū. Vienam viņš par savu naudu uzcēla māju, citam iedeva līdzekļus kāzām, vēl citiem palīdzēja iegādāties zirgu vai govi. Bērniem viņš deva naudu mācībām un zālēm, dāsni ziedoja draudzes baznīcai, atvēlēja ievērojamus līdzekļus dievnama celtniecībai dzimtajā ciemā, kā arī uzdāvināja zelta krustu un citus baznīcas piederumus. Daudzi ciema iedzīvotāji, sastapuši Rasputinu, paklanījās viņam un sauca viņu par savu labdari.
Ir saglabājies stāstījums, ko pats G. J. Rasputins 1912. gadā uzticēja laikraksta «Новое время» korespondentam:
«Es ilgojos pēc Dieva. Mana dvēsele tiecās tālumā. Nereti, gremdējoties šādās domās, es raudāju un pats nezināju, no kurienes nāk šīs asaras un kādēļ tās plūst. Paaugoties kopā ar vienaudžiem ilgi sarunājāmies par Dievu, dabu un putniem. Es ticēju labajam un cēlajam, un bieži sēdēju kopā ar vecajiem ļaudīm, klausoties stāstus par svēto dzīvi, par viņu lielajiem varoņdarbiem un dižajiem darbiem, par Caru – bargo un vienlaikus ļoti žēlsirdīgo.
Tā pagāja mana jaunība – it kā nemitīgās pārdomās, it kā sapnī. Bet vēlāk, kad dzīve mani skāra, kad tā pieskārās man, es meklēju kādu nomaļu stūrīti un slepus lūdzu Dievu. Es nejutos piepildīts. Un man bija skumji.»
«Man, necienīgajam, radās doma to sasniegt. Es izraku kūtī alai līdzīgu bedri, gluži kā kapu, un starp dievkalpojumiem un rīta lūgšanām devos tur lūgt Dievu. Kad dienā bija brīvs brīdis, es atkal turp aizgāju. Tur man bija labi, proti, patīkami, jo šaurajā vietā domas neizklīda. Nereti tur pavadīju visas naktis. Taču ļaunais ienaidnieks visādi centās mani no turienes padzīt – ar biedējošiem trokšņiem un pat sitieniem, bet es nepadevos. Tā turpinājās kādus astoņus gadus. Es cītīgi strādāju tīrumā, maz gulēju, tomēr sirdī nemitīgi domāju par to, kā atrast ceļu, pa kuru cilvēki iemanto pestīšanu…» («Pieredzējuša svētceļnieka dzīvesstāsts»)
Jau kopš jaunības Grigorijs sapņos bieži redzēja Kazaņas Dievmātes tēlu, taču nespēja saprast, ko viņa tam vēsta. Viņa dvēsele ilgojās un nemierīgi meklēja, kā ilgojas to cilvēku dvēseles, kuri nākuši pasaulē ar svarīgu sūtību, bet vēl nespēj tai pievērsties. Viņš apzinājās, ka dzīvē kaut kas jāmaina un jāatrod savs Ceļš. Un kādu nakti, nostāvējis uz ceļiem lūgšanā visu nakti Kazaņas Dievmātes ikonas priekšā, Grigorijs devās svētceļojumā.
Svētceļojumi un Dieva meklējumi
Apmēram 23–24 gadu vecumā Grigorijs devās svētceļojumos. Pēc vairākiem gadiem viņš atgriezās mājās jau pavisam citāds cilvēks. Viņš bija uzvarējis daudzas savas kaislības – atteicās no tabakas, alkohola, gaļas un piena produktiem. Ar laiku viņš pārvarēja arī tieksmi pēc miesiskām baudām. Viņam izveidojās īpašs, uz lūgšanu un apceri vērsts dzīvesveids, kura pamatā bija lūgšana, gavēnis un grēku nožēla.
Sākumā Grigorijs izgāja paklausības laiku Verhoturjes vīriešu klosterī. Pēc tam viņš apmeklēja daudzas svētvietas Krievijas Impērijā – Kijevas-Pečeru lavru, Počajevas lavru un daudzus citus klosterus –, kā arī svētvietas Osmaņu Impērijā, kurai tolaik piederēja Konstantinopole, Jeruzaleme, Betlēme, Patmas sala un citas kristīgās svētvietas.
Viņš ceļoja kājām, pavadot ceļā daudzus mēnešus. Reizēm lasīja Evaņģēliju, lai gan to gandrīz zināja no galvas. Lasīja maz, toties daudz pārdomāja un nonāca pie secinājuma, ka vislielākā vērtība pasaulē ir Mīlestība. Savas pārdomas viņš izklāstīja grāmatā «Pieredzējuša svētceļnieka dzīvesstāsts», kas tika izdota 1907. gadā.
«Es gāju 40–50 verstis dienā un nebaidījos ne no vētras, ne vēja, ne lietus… Nereti gāju trīs dienas pēc kārtas, baudot tikai pašu mazumiņu.»
«Es gāju gar upju krastiem, dabā atradu mierinājumu un bieži domāju par Pašu Pestītāju – par to, kā Viņš staigāja gar krastiem. Daba man iemācīja mīlēt Dievu un sarunāties ar Viņu.»
«…Trīs gadus mācījos nēsāt važas, bet ienaidnieks mani kārdināja: "Tu esi augsts, tev nav līdzīgu." Es daudz cīnījos, taču tās man nenesa labumu, un tad atradu mīlestības važas. Es mīlēju bez izšķirības: ieraudzījis svētceļniekus pie dievnama, mīlestības dēļ tos pabaroju ar to, ko Dievs bija sūtījis. No viņiem es mazliet mācījos un sapratu, kas ir tas, kurš seko Kungam.»
«Mīlestība – tas ir liels skaitlis! Pravietojumi beigsies un zināšanas apklusīs, bet mīlestība nekad.»
«Bet mīlestība ir tāda zelta monēta, kurai neviens nespēj aprakstīt vērtību. Tā ir dārgāka par visu, ko pats Kungs ir radījis, lai kas vien pasaulē būtu, taču tikai nedaudzi to saprot. Lai gan cilvēki runā par mīlestību, viņi to neizprot kā tīru zelta monētu. Tas, kurš izprot šo mīlestības zelta monētu, ir tik gudrs, ka spētu mācīt pašam Salamānam. Daudzi – mēs visi – runājam par mīlestību, bet tikai esam par to dzirdējuši, paši vēl esam tālu no mīlestības. Tā visvairāk mājo pieredzējušos cilvēkos, bet pati no sevis tā nenāks pie cilvēka, kurš dzīvo mierā un kuram viss ir labi.»
«Ja tu mīli, tad nevienu nenogalināsi – visi baušļi pakļaujas mīlestībai. Tajā ir liela gudrība, lielāka nekā Salamānam.»
.jpg)
.jpg)
Grāmatā «Manas domas un pārdomas» (1915. g.) G. J. Rasputins apraksta savus iespaidus svētceļojumu laikā.
«Kas būs rīt? Tu esi mūsu vadītājs, Dievs. Cik daudz dzīvē ir ērkšķainu ceļu! Svētās vietas – dzīves pieredze, nemainīgs gudrības avots.»
Počajevas lavrā:
«…ieraudzīju arī Dievmāti, un mani pārņēma bailes un bijība. Es ieguvu mieru un pamanīju sevī lēnprātību. Pēc katras svētvietas apmeklējuma tiek pievienota dārgā pazemības pērle.»
Konstantinopolē, pēc Teodora Studīta klostera apmeklējuma:
«Teodora Studīta vientuļnieka celle, kurā viņš pieņēma grēksūdzi, ir saglabājusies līdz pat šai dienai – tumša un aicinoša uz grēku nožēlu. Patiesi – Dieva kalps un askēts. Kungs mūsu grēku dēļ ir ļāvis pareizticīgo mājvietām kļūt par apsmiekla objektu, taču pareizticīgās dvēseles nekas nespēj skart. Var atņemt visu – pat mājokli, bet dvēseli nekad… Dievam jālūdz, lai Viņš dod pacietību, bet zemes lietu zaudēšana ir liels garīgs varoņdarbs. Par zemes lietu zaudēšanu atlīdzība ir lielāka nekā tad, ja pats būtu tās atdevis.»
Uz tvaikoņa Vidusjūrā:
«Patmas sala. Šeit tika ieslodzīts Jānis, un tieši šeit viņš uzrakstīja Evaņģēliju un Atklāsmes grāmatu… un mēs kļuvām par viņa sekotājiem. Izbraucām Vidusjūrā, tvaikonis nekur nepieturas.»
«Ak, Dievs, cik daudz ticības apustuļi aizdedzināja šajos krastos! Viņi bezgalīgi daudzus darīja par Kristus mīļotājiem, un tādēļ visur – gan šajā, gan otrā Vidusjūras pusē – bija mocekļi. Bet grieķi ar savu filozofiju kļuva lepni. Kungs sadusmojās un nodeva turkiem visu apustuļu veikumu.
Mūsdienās grieķiem visi bīskapi ir izglītoti un ievēro dievbijīgu kārtību, taču garīgās nabadzības nav ( tulkotāja piezīme: šeit «нищета духа» ir Bībeles jēdziens no Kalna sprediķa ("Svētīgi garā nabagie"), kas pareizticīgajā tradīcijā nozīmē pazemību, apzināšanos par savu garīgo trūkumu Dieva priekšā, nevis vienkārši materiālu nabadzību. Tāpēc tulkojumā saglabāts burtiskais formulējums "garīgā nabadzība", lai nezaudētu autora domu.), bet tauta tikai pēc garīgās nabadzības tiecas – ļaužu pūļi sekotu tai, jo dievbijība ir augsta, bet garīgā nabadzība ir vēl augstāka… Un kāpēc tagad cilvēki aiziet uz dažādām ticības apliecībām? Tāpēc, ka templī nav gara, bet burtu ir daudz – templis ir tukšs.
Bet laikā, kad tēvs Jānis (Kronštates) kalpoja, templī bija garīgās nabadzības gars, un tūkstošiem cilvēku nāca pie viņa šīs garīgās nabadzības dēļ. Arī tagad tādi ir, tikai maz ir šādu kalpotāju. Ir bīskapi, bet viņi baidās, ka vienkāršos mūkus – tos, kas ir svētāki, – izcels vairāk nekā tos, kuri pasaulīgajā dzīvē ir iedzīvojušies bagātībā…»
Jeruzalemē:
«Ko lai es saku par tādu mirkli, kad tuvojies Kristus kapam! Es tik ļoti sajutu, ka šis kaps ir mīlestības kaps, un manī radās tāda sajūta, ka esmu gatavs visus samīļot. Tāda bija mana mīlestība pret cilvēkiem, ka visi cilvēki šķita svēti, jo mīlestība neredz cilvēkos nekādus trūkumus. Tur, pie kapa, ar garīgo sirdi tu redzi visus cilvēkus kā savus mīļos, un viņi šeit jūtas kā mājās, mierināti un priecīgi.»
.jpg)
Krievu svētceļnieki Palestīnā, 19. gadsimta beigas
«Ir ļoti daudz gudru cilvēku, bet viņos nav ticības. Ar viņiem ir ļoti nepieciešams runāt, taču nevis par ticību, bet par mīlestību. Lai Dievs viņus glābj. Nedrīkst viņus kritizēt un norādīt uz savu ticību, sakot, cik tā ir augsta. Vispirms viņi ir jāievirza, un tikai pēc tam piesardzīgi un lēnprātīgi jāiesēj viņos sava ticība, taču tam nepieciešami gadi. Jārāda mīlestības piemērs un jābūt spilgtai, patiesai mīlestībai – tad būs kristieši kā pirmajos gados, un kristīgā misija kalpos nevis naudas dēļ, bet aiz labestības.»
Kas pārsteidz, sastopoties ar šī neparastā cilvēka personību?
Pārsteidz tas, cik neatlaidīgi, pastāvīgi un ar visu savas dvēseles degsmi Dievu meklē vienkāršs zemnieks, kura dzīve ir piepildīta ar smagu darbu. Sākumā būdams mazizglītots un nelasījis gudras grāmatas, viņš Dievu meklē dabā, vēro, daudz pārdomā un vēlāk kājām dodas uz svētvietām. Viņš pilnībā ir vērsts uz Dievu. Un savos meklējumos viņš nonāk pie secinājuma: Dievs ir blakus, Viņš vienmēr ir ar mums, Viņš vienmēr ir mūsos; atrodi Dievu un dzīvo Viņā, un visus savus darbus dari Dieva vārdā.
«Pestīšana ir Dievā. Bez Dieva tu nespersi ne soli. Tu ieraudzīsi Dievu tad, kad vairs neko sev apkārt neredzēsi. Tāpēc arī ir ļaunums un grēks, ka viss aizsedz Dievu un tu Viņu neredzi. Un istaba, kurā tu sēdi, un darbs, ko tu dari, un cilvēki, kuru vidū tu esi – tas viss aizsedz tev Dievu, jo tu nedzīvo pēc Dieva prāta un nedomā pēc Dieva prāta. Tātad kaut kas ir jādara, lai ieraudzītu Dievu. Ko tev vajadzētu darīt? Lūgties. Mācīties, lūgties un saukt uz Viņu, un Viņš tevi uzklausīs. Viņš ir mums līdzās.»
.jpg)
«Pēc baznīcas dievkalpojuma, palūdzis Dievu, svētdienā vai svētku dienā izej ārpus pilsētas, uz tīru lauku. Ej un ej arvien tālāk, līdz aiz muguras ieraudzīsi melnu mākoni no rūpnīcu skursteņiem, kas karājas virs Pēterburgas, bet priekšā – caurspīdīgo horizonta zilgmi. Tad apstājies un padomā par sevi. Cik mazs, niecīgs un bezpalīdzīgs tu sev liksies! Un visa galvaspilsēta tava prāta skatienam pārvērtīsies par skudru pūzni, bet cilvēki – par skudrām, kas tajā rosās!
Kur tad paliks tava lepnība, pašmīlība, apziņa par savu varu, tiesībām un stāvokli? Tu apzināsies sevi kā nožēlojamu, nevienam nevajadzīgu un visu pamestu. Un tad tu pacelsi acis pret debesīm un ieraudzīsi Dievu, un ar visu savu sirdi sajutīsi, ka tev ir tikai viens Tēvs – Kungs Dievs, ka tikai Dievam vienīgajam ir vajadzīga tava dvēsele un ka tikai Viņam tu tad vēlēsies to atdot. Viņš vienīgais tevi aizstāvēs un tev palīdzēs.
Un tad pār tevi nāks aizkustinājums. Tas ir pirmais solis ceļā pie Dieva.»
«Vari arī tālāk neiet, bet atgriezies atpakaļ pasaulē un ķeries pie sava iepriekšējā darba, glabājot kā acuraugu to, ko esi paņēmis sev līdzi. Dievu tu esi paņēmis sev līdzi savā dvēselē, tu esi iemantojis aizkustinājumu, sastopot Viņu, un sargā to. Lai caur šo sajūtu iziet ikviens darbs, ko tu darīsi pasaulē. Tad ikvienu prātīgu darbu tu pārvērtīsi par Dieva darbu, un NEVIS AR VAROŅDARBIEM, BET AR SAVU DARBU DIEVA GODAM TU TIKSI PESTĪS.
BET CITĀDI – DARBS SAVAM GODAM, TAVU KAISLĪBU GODAM, TEVI NEIZGLĀBS. LŪK, TAS IR TAS, KO PESTĪTĀJS TEICA: “DIEVA VALSTĪBA IR JŪSOS PAŠOS.” ATRODI DIEVU UN DZĪVO VIŅĀ UN KOPĀ AR VIŅU. UN KAUT VAI TIKAI DOMĀS ATRAISIES NO SAVIEM DARBIEM UN NODARBĒM, UN TĀ VIETĀ, LAI BRAUKTU CIEMOS VAI UZ TEĀTRIEM, DODIES UZ TĪRU LAUKU – PIE DIEVA».
Mērķtiecība, pastāvība, uzticība Dievam, Mīlestība, Ticība – tās visas ir Grigorija Rasputina īpašības, īpašības, kas piemīt īstam garīgajam karotājam, kurš savu dzīvi pārvērta par nesavtīgas kalpošanas un pašuzupurēšanās aktu. Šāds uzdevums ir pa spēkam tikai ļoti stipriem gariem.
Autore-sastādītāja: Jeļena Iļjina
Sadarbībā ar Žannu Novičevu
Turpinājums sekos…
Raksta sagatavošanā tika izmantoti šādi materiāli:
1. Filma «Moceklis par Kristu un caru – Jaunais Grigorijs», 10 sērijas / atskaņošanas saraksts. – URL: https://org.sirius-ru.net/media/films/rasputin.htm
2. Rasputins G. J. «Pieredzējuša svētceļnieka dzīvesstāsts». – URL: https://omolenko.com/biblio/rasputin.htm
3. Rasputins G. J. «Manas domas un pārdomas». – URL: https://omolenko.com/biblio/rasputin1.htm
4. Grigorija Rasputina pamācības. – URL: https://www.ruskmir.ru/poucheniya-grigoriya-rasputina/
5. Atmiņas un vēstules ņemtas no grāmatas: G. J. Rasputins «Pieredzējuša svētceļnieka dzīvesstāsts. Manas domas un pārdomas». – URL: https://hey.bokser.bid/book/24406374-kniga-zhitie-opytnogo-strannika-moi-mysli-i-razmyshleniya
6. 8. fakts. Kamēr dzīvs bija Grigorijs Rasputins, apmelotāji un sazvērnieki nespēja iznīcināt caru un patvaldības Krieviju. / Nodaļa no grāmatas «Imperators Nikolajs II. Mītu atmaskošana – 2» / – URL: https://за-царя.рф/facts/poka-byl-zhiv-grigorij-rasputin-klevetniki-i-zagovorshchiki-ne-mogli-unichtozhit-carya-i-samoderzhavnuyu-rossiyu
7. Rietumvalstu ieguldījums Krievijas Impērijas sabrukumā. / Alfrēds Mireks. «Imperators Nikolajs II un pareizticīgās Krievijas liktenis». – Maskava: Garīgā apgaismība, 2011. – 408 lpp. / – URL: https://за-царя.рф/catastrophe/vklad-zapadnykh-stran-v-raspad-rossijskoj-imperii-razmyshleniya-alfreda-mireka
8. Grigorijs Rasputins: nomelnota dzīve. Noslēpums, kas slēpts 100 gadus./ T. L. Mironova. «Grigorijs Rasputins: nomelnota dzīve, nomelnota nāve». / – URL: https://omolenko.com/publicistic/rasputin2.htm
9. Vasiliks V. «Kādēļ nogalināja Grigoriju Rasputinu?» - URL: http://russdom.ru/node/12150
Mieru jums, Gaismu un Mīlestību!
Izdevuma redaktore Tatjana Martiņenko