.jpg)
Raksta sākumu lasiet 2026. gada aprīļa sūtījumā Nr. 2
2. daļa. 432 Hz vai 440 Hz – kura frekvence ir labāka?
Radīšana sākās ar vibrāciju, skaņu. Visums ir radīts pēc harmonijas likumiem.
Kimatikas zinātnes radītājs šveiciešu zinātnieks Hanss Jenijs (Hans Jenny) (1904 – 1972), kurš pētīja skaņas viļņu akustiskos efektus, pārliecinoši pierādīja, ka frekvence un vibrācija ir tie radošie spēki, kas veido bezgalīgu formu daudzveidību. Viņš veica eksperimentus ar nepārtrauktu vibrāciju frekvenču iedarbību uz dažādiem šķidrumiem un cietām vielām, lai pētītu skaņas fiziku. Izrādījās, ka, jo augstāka ir vibrāciju frekvence, jo sarežģītākas kļūst formas, un dažas no tām noteiktās frekvencēs līdzinās austrumu mandalām. Doktors Hanss Jenijs nonāca pie secinājuma: «Nav šaubu, ka neorganiskās matērijas pasaulē un dzīvajā dabā darbojas vieni un tie paši harmoniskās organizācijas likumi» (4).
.jpg)
Mūzika ir matemātika, kas izteikta skaņās. Saikne starp mūziku un matemātiku tika pamanīta jau senatnē. Pitagors uzskatīja, ka skaitļu harmonija ir radniecīga skaņu harmonijai.
Mūziķis un pētnieks Braiens T. Kolinss (Brian T. Collins) rakstīja: “Viens no senākajiem skaņas pielietošanas veidiem ir ceremoniālos un reliģiskos nolūkos.Vai tā būtu hinduistu mantru dziedāšana, ebreju kantora skaitījums, kristīgā himna vai musulmaņu muedzina aicinājums, svētais skaņas spēks ir atradis savu vietu visās pasaules reliģijās. ...Mūzikas mērķis dievkalpojumā ir paaugstināt ticīgo vibrāciju līmeni līdz garīgajam līmenim ar virstoņu sērijas palīdzību[1]» (5). To ir iespējams panākt, ja pamattonis atbilst Visuma dabiskajām vibrācijām.
Nots “la” noskaņošana uz 432 Hz matemātiski atbilst Fibonači skaitļu virknei un zelta griezumam, kā arī daudziem citiem iespaidīgiem faktiem, par kuriem tiks stāstīts turpmāk. Savukārt mūzikas noskaņošana, balstoties uz 440 Hz, neharmonē ne vienā līmenī, kas atbilstu kosmiskajai kustībai, ritmam vai dzīvo organismu dabiskajām vibrācijām. Šāda mūzika nonāk konfliktā ar cilvēka enerģētiskajiem centriem.
Fotogrāfijās uzskatāmi redzams, kādas formas veidojas, iedarbojoties uz ūdeni ar 432 Hz un 440 Hz frekvencēm. Pirmā ir skaidrāka un estētiski pievilcīgāka, ar izteiktiem 28 “ziedlapu” veidojumiem.
Fotogrāfijas, kas uzņemtas, iedarbojoties uz ūdeni ar skaņas viļņiem
432 Hz un 440 Hz frekvencē.
Interesanti, ka arheologu atrastie sengrieķu un senēģiptiešu mūzikas instrumenti pārsvarā bija noskaņoti uz noti “la” = 432 Hz. Pēc leģendām dziedātājs un mūziķis Orfejs pārzināja mūzikas noslēpumus, un viņa lira bija noskaņota tā, lai paaugstinātu klausītāju apziņu.
Viens no mūziķiem, uz kuru savā rakstā atsaucas doktors L.G. Horovics (L. G. Horowitz), tēlaini teica: «Ir iespējams radīt skaņas harmonikas[2], piemēram, 72 Hz (9 × 8 Hz), 144 Hz (18 × 8 Hz), 432 Hz (54 × 8 Hz), un pēc tam papildus sinhronizēt mūziku binaurālajos[3] 8 Hz, lai modinātu mūs mūsu domu orķestrim mūsu prātu katedrālēs.» Šādas muzikālās harmonikas var radīt rezonansi un ierosināt cilvēkā laika harmonikas ģeometrisko progresiju, kuru mēdz uzskatīt par identisku aminoskābju kodoniem DNS dubultspirālē» (5).
Šim apgalvojumam sasaucas koncepcija par “viļņu ģenētisko kodu”, ko piedāvāja bioloģijas zinātņu doktors Pēteris Garjajevs (1942–2020). Saskaņā ar šo koncepciju DNS secības tiek aplūkotas kā skanoši un redzami teksti sarežģītā ritmiskā (mūzikai līdzīgā) viļņu aranžējumā (6).
Vienā no intervijām Pēteris Garjajevs skaidroja: «Katram nukleotīdam, t.i., katram “burtiņam” ģenētiskajā tekstā, ir savs frekvenču spektrs. DNS ir tikai 4 “burti”: adenīns, guanīns, citozīns un timīns. Ja tos pārvērš cilvēka runas frekvencēs – kilohercu diapazonā – un atskaņo DNS molekulu kā nošu pierakstu, tad var dzirdēt mūziku. Tāpēc, ka DNS ir veidota pēc skaistuma likumiem. Un arī mūzika ir veidota pēc skaistuma likumiem. Savukārt, ja nukleotīdu secība tiek izmainīta (piemēram, ar transgēnām manipulācijām), rodas kakofonija, kas nogalina cilvēkus» (3).
Krievu zinātnieku M. A. Kulakova un D. A. Polinceva pētījumi, kas publicēti ar nosaukumu "Vibrējošais Visums" (2008), pierādīja, ka «DNS daudzdimensionālās viļņu īpašības ir fraktāli saskaņotas ar Visuma harmoniju visā tās izpausmju daudzveidībā (elektromagnētiskajā, gaismas–krāsu, skaņas un formveidojošajā)» (7). Zinātnieki pamatoja mūzikas ar noteiktām frekvencēm un krāsu programmu izmantošanu cilvēka veselības uzlabošanai.
Saikne starp DNS un mūziku kļuva zināma 20. gadsimta otrajā pusē. Mūziķis un mūzikas pasniedzējs no Vācijas Simone Vitale citē fragmentu no žurnāla "Zinātne un tehnoloģijas XXI gadsimtā" 1989. gada izdevuma: «Dzīvo procesu pētnieks ziņo par jauniem atklājumiem bioloģiskās sfēras harmoniskās “noskaņošanas” jomā, kur DNS darbojas kā kamertonis, kas noskaņots tieši par 42 oktāvām augstāk nekā vidējais “do”» (2).
Rakstā tiek ziņots par starptautiskā Šillera institūta pētījumu optiskās biofizikas jomā, kas parādīja, ka “dzīvie audi izstaro un absorbē elektromagnētisko starojumu noteiktās frekvencēs jeb viļņu garumos.” Izrādās, ka vissvarīgākās no šīm frekvencēm var sakārtot secībā, kas ir ļoti līdzīga muzikālajai gammai, bet par 42 oktāvām augstāka. <…> …DNS absorbcijas josla atbilst viļņu garumiem no 263 līdz 269 nanometriem (nanometrs ir viena miljardā daļa no metra). Šī diapazona centrālā frekvence (kas atbilst viļņa garumam 265 nm) ir 1,1283 × 10¹⁵ cikli sekundē, kas ir tieši par 42 oktāvām augstāka nekā frekvence 256,54 cikli sekundē.
Atgādināsim, ka 256 Hz ir pirmās oktāvas nots “do” (C4) dabiskā skaņkārtā frekvence, kas tiek iegūta, ja tās pašas oktāvas noti “la” noskaņo uz 432 Hz (skat. 1. tabulu).
1. tabula
Izdarīsim nelielu atkāpi un aizdomāsimies: ja DNS (ģenētiskās informācijas nesēja) vibrācijas ir saskaņā tieši ar dabisko muzikālo skaņkārtu, kur nots “do” frekvence ir 256 Hz un “la” – 432 Hz, tad kas notiks ar cilvēka gēniem, ja uz tiem pastāvīgi iedarbojas svešas frekvences? Zinātnieks P. P. Garjajevs sniedza atbildi: “…rodas kakofonija, kas nogalina cilvēkus.” Sanāk, ka mūsdienu mūzika ar standarta skaņojumu A440 iznīcina cilvēces genofondu!
Atgriezīsimies pie mūsu izpētes un atcerēsimies Hermess Trismegists teicienu no "Smaragda plāksnes:' “Kas ir lejā, ir līdzīgs tam, kas ir augšā; un kas ir augšā, ir līdzīgs tam, kas ir lejā, lai piepildītos Vienotā brīnums.” Šis atbilstības princips nosaka analoģiju starp makrokosmu un mikrokosmu. Pameklēsim skaitli 432 starp globālajiem kosmiskajiem procesiem.
Mēs atklāsim, ka skaitlis 432 ir iekodēts seno civilizāciju zināšanās.
Hinduistu kosmoloģija iedala laika ciklus četrās jugās. Visilgākā – Krita juga – ilgst 1 728 000 gadus (432 000 × 4), pēc tās seko Treta juga ar ilgumu 1 296 000 gadi (432 000 × 3), tad Dvāpara juga, kas ilgst 864 000 gadus (432 000 × 2), un šo ciklu noslēdz Kali juga, kuras ilgums ir 432 000 gadi. Visu jugu kopējais ilgums jeb Mahājuga ir 4 320 000 gadu. Visi turpmākie makroskaitļi, kas atspoguļo mūsu Visuma attīstības globālo ciklu ilgumu — vai tas būtu vienas Manvantaras periods (308 448 000 gadi) vai viena Brahmas diena (4 320 000 000 gadi) — ir dalāmi ar skaitli 432.
Minēsim vēl dažus faktus.
Daži astronomiskie lielumi ir dalāmi ar skaitli 432, bet, pētot skaitli 440, šāda dalāmība netiek novērota. Tā, piemēram, Saules diametrs ir apmēram 864 000 jūdzes (432 × 2000); Mēness diametrs — apmēram 2160 jūdzes (432 × 5). Tāpat redzam, ka planētas Zeme precesijas cikls, kas ir 25 920 gadi (tas ir periods, kurā Zemes ass veic vienu pilnu apgriezienu 360 grādu lokā), ir dalāms ar skaitli 432 (432 × 60 = 25 920).
Starp skaitļa 432 matemātiskajām īpašībām var atzīmēt, ka tas ir vienāds ar četru secīgu veselu skaitļu summu: 103 + 107 + 109 + 113.
Fibonači skaitļus sauc par dabas harmonijas valodu. Fibonači virkne ir saistīta ar Zelta griezumu. Zelta griezums ir attiecība starp diviem elementiem, kas ir aptuveni vienāda ar 1,618, kur lielākā daļa attiecas pret mazāko tāpat kā veselais pret lielāko (skat. 3. attēlu).
Dalot jebkuru skaitli ar iepriekšējo Fibonači virknē, rezultāts tiecas uz 1,618, kas arī izskaidro zelta griezuma harmoniju — tā proporcijas ir acij dabiskas, tāpēc tās izmanto mākslā, dizainā un arhitektūrā. Ja akordu veido pēc zelta griezuma principa, iegūtās frekvences sastopamas dabiskajā skaņkārtā (skaitļi attēlā norāda loka rādiusu).
3. attēls. Pa kreisi – spirāle, kas veidota pēc zelta griezuma principa, pa labi – akorda frekvences, kas sastāv no notīm ar norādītajām frekvencēm.
Numeroloģijā skaitlis 432 tiek uzskatīts par eņģeļu skaitli, kas simbolizē līdzsvara, stabilitātes un garīgās izaugsmes nozīmi.
Tādējādi varam secināt, ka skaitlis 432 atbilst Visuma harmonikām un dabiskā veidā sasaucas ar procesiem, kas notiek cilvēka organismā.
Atgriezīsimies pie mūzikas.
1988. gada aprīlī Šillera institūts Milānā, Itālijā, rīkoja konferenci par nepieciešamību atgriezt standarta skaņas augstumu no 440 Hz uz 432 Hz. Slavenie itāļu dziedātāji Renāta Tebaldi un Pjēro Kappučilli uzstājās kā referenti, viņus atbalstīja tādi izcili vokāla meistari kā Monserats Kabaljē, Annelīzs Rotenbergers, Plasido Domingo, Lučāno Pavaroti, Alfrēdo Krauss un citi (2.).
Runa bija par tradicionālo virtuozās dziedāšanas tehniku — bel canto, kas tika pilnveidota un nodota no paaudzes paaudzē itāļu operdziedātāju vidū. Tā ir rūpīgas dabiskās balss un tās dinamikas izpētes rezultāts. Bel canto tiek novērota specifiska balss reģistru nobīde tenoriem un soprāniem. Tas notiek dabiski pie nots “fa diēz”, kad instrumenti ir noskaņoti uz “la” = 432 Hz. Taču, kad instrumenti ir noskaņoti uz 440 Hz vai augstāk, šī nobīde notiek ap noti “fa”.
Pjēro Kappučilli demonstrē nošu skanējumu pie C = 256 Hz un A = 432 Hz,
konferencē Milānā, 1988. gada aprīlī
Pagātnes izcilo komponistu operas tapušas zemākā tonalitātē. Savukārt balss reģistru maiņas tika izmantotas, lai uzsvērtu teksta nozīmi. Tāpēc šīm nobīdēm jānotiek pie pareizajām notīm. Tāpēc ir svarīgi izmantot etalonisko skaņas augstumu, kas vislabāk palīdz saglabāt dabiskos balss reģistrus, izpildot klasiskos skaņdarbus. Tādi bija konferences secinājumi. Kā jau iepriekš tika minēts, ietekmīgie pasaules pārstāvji ignorēja izcilo operdziedātāju viedokli.
Ko var teikt par frekvenci 440 Hz? Pats par sevi skaitlis 440 ir vienkārši skaitlis — ne labs, ne slikts. Taču šai frekvencei nav nekādu atbilstību Visuma harmonikām, kā jau tika minēts iepriekš.
Par to, kā tieši mūzika ar skaņojumu A440 un A4 = 432 Hz ietekmē cilvēku, tiks stāstīts nākamajā nodaļā.
Rakstu sagatavoja Jeļena Iļjina
Nobeigums sekos
Avoti:
1. A440 (standarta solis).– URL: https://en.wikipedia.org/wiki/A440_(pitch_standard)
2. Vitale Simone. 432 Hz – jaunais atskaites tonis? - URL: https://sat-sound.com/432-hz-a-new-standard-pitch/
3. P'eteris Garjajevs. Septiņu nošu likums // Attēla mūzika. – URL: https://www.youtube.com/watch?v=Gjlgg53lKsk (piekļuves datums: 02.04.2026.).
4. Dž. Goldmans Dziedinošas skaņas.– – URL: https://coollib.cc/b/544570-dzhonatan-goldmen-tselitelnyie-zvuki/readp?p=18
5. Leonards Horovics. Kulta kontrole pār mūziku: kā ieviesa standartizētu mūzikas skaņojumu uz La frekvenci = 440 Hz.– URL: https://nashsolyaris.blogspot.com/2014/04/440_13.html?m=1
6. Lingvistiskas - viļņu ģenētikas institūts. Viļņu ģenētiskās kodēšanas modeļa paplašināšana.– URL: https://wavegenetics.org/researches/volnovoy-geneticheskiy-kod/11/
7. Kulakova M.A., Poļintsevs D.A. Vibrējošais Visums / rediģējusi Eiropas Dabaszinātņu Akadēmijas akadēmiķe, Krievijas Dabaszinātņu Akadēmijas un Starptautiskā ekoloģijas, cilvēku un vides drošības zinātņu akadēmijas korespondējošā locekle V.A. Orlova.– URL: https://studfile.net/preview/7018321/
8. Par skaņošanas frekvenci pie A = 432 un c = 128.– URL: https://sacred-geometry.es/?q=es/node/222
9. 432 Hz frekvences noslēpums – kā cilvēki tiek zombēti bez apzinātas izpratnes.– URL: https://econet.ru/articles/107964-tayna-chastoty-432-gts-kak-zombiruyut-lyudey-v-obhod-soznaniya#.WNa72J7DB00.facebook
[1] Virstonis (no vācu ober — “augsts” un Ton — “skaņa”) — papildu harmoniska pieskaņa, kas ietilpst jebkuras muzikālās skaņas sastāvā. Virstoņu augstums ir augstāks par pamata toni (no tā arī nosaukums).
[2] Harmonika — skaņas minimālā sastāvdaļa. Muzikālais skaņojums ir pamata toņa (jeb pirmās harmonikas) un virstoņu kopums. Virstoņi skan vājāk nekā pamata tonis, saplūst ar to un ar ausi parasti netiek atsevišķi uztverti. Katras harmonikas klātbūtne un stiprums veido skaņas krāsu (tembru).
Piemēram, stīga svārstās un rada noteiktu toni — pamata toni. Uz stīgas veidojas arī papildu svārstības, kas rada papildu toņus ar frekvencēm, kas ir pamata toņa frekvences reizinājumi. Tos sauc par augstākajām harmonikām jeb virstoņiem.
[3] Binaurālie ritmi — tā ir dzirdes ilūzija, kas rodas, kad abās ausīs vienlaikus nonāk signāli ar divām atšķirīgām frekvencēm. Smadzenes “izveido” un “dzird” jaunu skaņu, kuras frekvence atbilst starpībai starp frekvencēm, kas tiek padotas katrai ausij.
8 Hz frekvence, par kuru runā mūziķis, atbilst smadzeņu alfa aktivitātei (8–14 Hz), tas ir, pastiprinātai smadzeņu bioelektriskajai aktivitātei mierīgas nomoda stāvoklī.
[4] Fibonāči skaitļi— tā ir skaitļu virkne, kurā katrs skaitlis ir divu iepriekšējo summa. Tā sākas ar diviem vieniniekiem: 1, 1. Tālāk seko: 2 (1 + 1), 3 (1 + 2), 5 (2 + 3), 8 (3 + 5), 13 (5 + 8) utt.
Fibonāči skaitļu virkne izskatās šādi: 1, 1, 2, 3, 5, 8, 13, 21, 34, 55…