Ir daudzi cilvēki, kas Nikolajam II pārmeta tieši to, ka viņš nepretojās. No parasto cilvēku viedokļa viņam vajadzēja aizstāvēt savas tiesības uz troni, jo viņš ir likumīgs cars, viņam vajadzēja sapulcināt karaspēku un noslīcināt šīs sacelšanās asinīs. Taču viņš to nedarīja, viņš savā dzīvē, savas ģimenes dzīvē nodemonstrēja nevardarbības principu. Viņš atkārtoja Kristus varoņdarbu.
Šis nevardarbības princips, ko demonstrēja Nikolajs II, balstījās uz dziļu ticību Dievam. Dievs bija viņā. Cars bija tik dziļi uzticīgs Dievam, ka uztvēra notiekošo tieši šādi: ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Viņš to uztvēra kā Dieva gribu.
Cilvēks var upurēt tikai sevi – tas ir nevardarbības princips. Viņš nevar upurēt kādu citu. Ja Nikolajs II būtu sapulcinājis uzticīgo armiju un piespiedis viņus cīnīties par sevi, tad viņš upurētu citus cilvēkus. Bet cars upurēja sevi. Tāpēc viņa rīcību pašreizējā situācijā cilvēki joprojām nespēj saprast. Tā ir tik augsta pašuzupurēšanās, ka viņi vienkārši nespēj saprast... Viņi aplūko cara lēmumu no parasta cilvēka viedokļa, kurš dzīvo pēc principa "aci pret aci, zobu pret zobu".
Cits apgalvojums - ka cars upurēja ne tikai sevi, bet arī savus tuviniekus. Cilvēki ir neizpratnē, kāpēc viņš neglāba savu ģimeni.
Atcerēsimies Ābrahāma stāstu. Dievs nolēma pārbaudīt Ābrahāma uzticību Dieva Gribai: "Upurē savu dēlu." Un Ābrahāms paklausīja, sasēja savu dēlu un jau pacēla virs viņa nazi. Bet eņģelis atvilka viņa roku.
Kādam nolūkam tiek nests šis upuris?
Lai glābtu Krieviju.
Un šo upuri Dievs sadzirdēja. Dievs ir saglabājis Krieviju un glabā joprojām.
Taču lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nesaprot šo upuri un turpina "apliet ar dubļiem " cilvēku, kurš paveica šo varoņdarbu. Tomēr gaiša nākotne Krievijai pavērsies tikai tad, kad kritiska cilvēku masa apzināsies Nikolaja II paveiktā varoņdarba pilno apmēru. Un tad, kad šī izpratne ienāks cilvēku apziņā, kad cilvēki apzināsies grēka pilno dziļumu, ko viņi pastrādāja 1918. gadā, nogalinot Dieva svaidīto, tikai tad šī jaunā apziņa novedīs pie grēku nožēlas, un pēc grēku nožēlas Krievijai pavērsies jauna, gaiša nākotne.
Mēs nogalinājām, mēs izdarījām šo grēku. Un nav svarīgi, ka mēs tajā laikā nedzīvojām. Mūsu senči deva svētu zvērestu visai Romanovu ģimenei būt uzticīgiem un "kalpojiet Viņiem, mūsu Valdniekiem, ar ticību un patiesību, ar visām savām dvēselēm un galvām" līdz laiku beigām. Katrs krievs kā tautas pārstāvis pieņem savu senču mantojumu no dzimtas. Zvēresta laušanu var labot tikai ar grēku nožēlu. Mums ir jānožēlo grēki. Un, kad šī patiesā grēku nožēla izies cauri daudzu cilvēku sirdīm, tā arī glābs Krieviju.
Tikai grēku nožēla glābs Krieviju.
2025. gada 12. jūlijā
CARA ĢIMENES SLEPKAVĪBAS GADADIENĀ
IMPERATORA NIKOLAJA II UPURA DIŽENUMS
Tatjana Mikušina: “Jēzus uzņēmās visas pasaules grēkus un ar to deva iespēju pasaulei dzīvot. Bet Nikolajs II uzņēmās Krievijas grēkus un ļāva Krievijai dzīvot”
"Lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nesaprot šo upuri un turpina "apliet ar dubļiem " cilvēku, kurš paveica šo varoņdarbu. Tomēr gaiša nākotne Krievijai pavērsies tikai tad, kad kritiska cilvēku masa apzināsies Nikolaja II paveiktā varoņdarba pilno apmēru. Un tad, kad šī izpratne ienāks cilvēku apziņā, kad cilvēki apzināsies grēka pilno dziļumu, ko viņi pastrādāja 1918. gadā, nogalinot Dieva svaidīto, tikai tad šī jaunā apziņa novedīs pie grēku nožēlas, un pēc grēku nožēlas Krievijai pavērsies jauna, gaiša nākotne."
1917. gadā Nikolajs II uzņemas upuri.
Kāda ir viņa upura būtība?
Imperatoram bija iespēja sapulcināt armiju vai pulku no viņam uzticamiem cilvēkiem un turpināt cīņu. Taču viņš izvēlējās atteikšanās no cīņas un vardarbības ceļu.
Cars patiešām varēja turpināt cīnīties par varu, bet viņš to nedarīja. Kāda iemesla dēļ? Viņš sekoja Kristus mācībai: ja tev iesit pa kreiso vaigu, pagriez labo. Šos slavenos Kristus vārdus var atkārtot, cik vien vēlas, bet var arī pielietot reālajā dzīvē: tevi pazemoja, bet tu necīnies pretī. Ir jābūt milzīgam iekšējam spēkam, lai tā rīkotos!
Cars varēja glābt savu sievu un bērnus, bet, tā kā viņš bija uzticīgs Dieva Gribai, viņš saprata, ka viss ir Dieva rokās. Un, ja Dievam tā vajag, ka visai ģimenei jāiet bojā, viņš upurēja arī savu ģimeni. Tikai arī to viņi nespēj saprast.
Tomēr arī Nikolaja II ģimenes locekļi nebija lēnprātīgi, piespiedu upuri. Visa ģimene apzināti dalījās krustā ar Imperatoru. Par to var spriest pēc aculiecinieku vēstulēm, dienasgrāmatas ierakstiem un liecībām.
Nevar nepieminēt arī kalpotāju varoņdarbu, kuri saglabājuši savu uzticību Valdniekam līdz galam un būtībā labprātīgi dalījās cara ģimenes liktenī.
Veselus 16 gadus cars sevī nesa zināšanas par mocekļa nāvi sev un savai ģimenei! Šīs zināšanas viņš saņēma no dažādiem avotiem: no vēstules ar mūka-gaišreģa Ābela pareģojumu, ko viņš nolasīja 1901. gadā, no Svētā Sarovas Serafima vēstules ar viņa pareģojumu "pēdējam caram", no sarunas ar svētīgo Praskovju Sarovsku no Divejevas, kā arī no citu garīgo gaišreģu pareģojumiem.
Tad arī sākās Nikolaja II Krusta ceļš – kad viņš uzzināja par savu un savas ģimenes likteni. Tik daudzus gadus viņš nēsāja sevī šīs zināšanas par traģisko galu ("līdz 1918. gadam man ne no kā nav bail”) un tik un tā turpināja pildīt savu pienākumu. Visas viņa darbības balstījās ne tikai uz pienākuma apziņu, bet arī uz mīlestību pret Krieviju un mīlestību pret Dievu, "jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla" (Mateja 11:30).
Nikolajs II, kā Dieva svaidītais, kā Augstāko Spēku pilnvarots Krievijas valdnieks, saprot, ka viņam uzticētā valsts kļūst nevadāma. Kā kuģa kapteinis, viņš saprot, ka kuģis vairs nav vadāms: tam vairs nav buru, vairs nav stūres – kuģis ir lemts bojāejai. Un Nikolajs II nolemj upurēt sevi.
Atcerēsimies valdnieka vārdus: "Ja Krievijas glābšanai vajadzīgs izpirkuma upuris, es būšu šis upuris. Lai notiek Dieva griba!" "Nav tāda upura, ko es nenestu, lai glābtu Krieviju."
Jēzus uzņēmās visas pasaules grēkus un tādējādi deva pasaulei iespēju dzīvot. Bet Nikolajs II uzņēmās Krievijas grēkus un ļāva Krievijai dzīvot.
Pēc Jēzus krustā sišanas parādījās cilvēki, kuri saprata Viņa varoņdarba diženumu. Viņi sāka sevi saukt par kristiešiem. Šī izpratne deva ļoti lielu progresu civilizācijas attīstībā. Visa Eiropas civilizācija ir kristīga, tā balstās uz Kristus varoņdarba diženuma atzīšanu.
Arī Krievija var atzīt sava pēdējā cara varoņdarba diženumu un, pateicoties tam, atvērt jaunu krievu civilizāciju, pilnīgi jaunu, citā līmenī. Bet lai to izdarītu ir jānotiek grēku nožēlošanai. Ja parādīsies cilvēki, kuri spēj iegūt šo sapratni, tad caur šo cilvēku apziņu viss mainīsies.
Grēku nožēla glābs Krieviju.
Autore: T. Mikušina
Редактор издания Татьяна Мартыненко
Мир вам, Свет и Любовь!