ES ESMU Jēzus.

​

Par Dieva dēlu mani nosauca tie Mācības sekotāji, kas atnāca pēc manas krustā sišanas un augšupcelšanās.

​

Daudzas Mācības tēzes, ko es devu saviem mācekļiem manas dzīves laikā, vēlāk tika daudzējādi pārmainītas un dažkārt nedaudz izkropļotas, bet dažkārt tik kardināli mainītas, ka ieguva pat pilnīgi pretēju skanējumu. Vainīgi pie tā ir ne tik daudz paši mani mācekļi, cik tā gara tumsība, kas toreiz dominēja uz Zemes un diemžēl joprojām dominē arī jūsu dienās.

​

Bija vajadzīgi 2000 gadu, lai cilvēki uz Zemes, kuri sevi sauc par kristiešiem, kaut vai kādā savā, lai arī vēl nelielā daļā, sāktu pieņemt manu Mācību par reinkarnāciju un manu Mācību par Karmas Likumu.

​

Ja jūs bez aizspriedumiem pārlasīsiet pat tikai tos Evaņģēlija tekstus, kas nonākuši līdz jums, tad jūs atklāsiet, ka gan te, gan tur izklaidus ir mājieni par šīm kardinālajām Mācībām. Tas ir saprotams katram, kas lasa tekstu nevis caur ārējās apziņas prizmu, bet ar visu savu sirdi.

​

Daudzas lietas, kad tās tiek nozaudētas vai tām netiek piešķirta pietiekama nozīme, spēj izraisīt pašas Mācības, tās būtības nepareizu traktēšanu.

​

Vārdi par iznīcīgo un neiznīcīgo cilvēku kļūst nesaprotami, ja jūs nezināt par Karmas likumu un Reinkarnācijas likumu. Tāpat šie vārdi nav saprotami, ja jūs aplūkojat cilvēku kā miesu un asinis, bet neņemat vērā viņa dvēseli un Dieva Garu, kas ir katrā cilvēkā.

​

Var apelēt pie cilvēka sirdsapziņas un biedēt viņu ar Dieva sodu. Un tam var būt sava ietekme uz neattīstītu apziņu. Bet, kad cilvēks ar savu zinātkāro prātu sākt iepazīt pasaules uzbūves likumus, tad iebiedēšana un saukšana pie kārtības pārstāj darboties. Vissliktāk ir tai gadījumā, kad cilvēks novēršas no Dieva un viņa kalpotājiem. Atraida baznīcu un pašu ticību.

​

Tomēr vairāk attīstīti indivīdi atļaujas iet tālāk pasaules un tās uzbūves izzināšanā. Evaņģēlija vārdi "ko sēsi, to pļausi" viņiem sāk iegūt savu īsto nozīmi.

​

Patiešām, nesaprotot savstarpējo sakarību starp cilvēka rīcību šajā un iepriekšējos iemiesojumos un tās sekām, nav iespējams ārējai apziņai izskaidrot, kāpēc vajag ievērot tikumisko likumu un kāpēc vajag ievērot zināmas morāles normas un noteikumus.

​

Katram indivīdam ir jānonāk pie apjausmas par sakarību starp savām darbībām, ko viņš veic, un šo darbību sekām. Bez šīs sakarības izpratnes nav iespējams izskaidrot daudzas šķietami netaisnīgas lietas jūsu pasaulē, tādas kā mantiskā nevienlīdzība, kastu privilēģijas vieniem un nabadzība citiem, smagas slimības, kas apgrūtina kādus cilvēkus, un citu cilvēku teicama veselība.

​

Kāpēc ir cilvēki, kas nomirst pāragri, bet citi dzīvo ilgu mūžu. Cēloņus tam visam var atrast tikai iepriekšējās dzīvēs, un dažkārt ir pilnīgi neiespējami to izskaidrot no pašreizējā iemiesojuma un vienas dzīves apstākļu skatu punkta.

​

Tāpēc viens no uzdevumiem, ko cenšas paveikt Dievišķie Valdoņi, ir Mācības pasniegšana tādā veidā, kādā to ir spējīga uztvert tagad dzīvojošās cilvēces apziņa. Mācības došanas nepārtrauktība ir ķīla tam, ka cilvēcei vienmēr būs tās rīcībā glābšanas trose, kas spēj izvilkt no vētrainajiem dzīves ūdeņiem tos, kas tiecas Ceļā.

​

Bez Mācības glābjošās troses, bez tās nepārtrauktas atjaunošanas un nepārtrauktas pasniegšanas cilvēce ļoti ātri nolaidīsies līdz lopiskai eksistencei un nebūs spējīga atšķirt Gaismu no tumsas, patiesību no meliem, pareizu uzvedību no grēcīgas.

​

Diemžēl ar visām mūsu pūlēm, ko mēs veltām nepagurdami, viena daļa cilvēces nepievērš uzmanību mūsu pamācībām un joprojām dzīvo tā, it kā priekšā būtu tikai nāve.

​

Cilvēku paaudzes, kas savā apziņā aiziet no Dieva un necenšas iepazīt mūžīgo visuma Likumu, saviem pēcnācējiem rada sekas, kas ved uz pilnīgu degradāciju un netiklību. Un visu morāles normu pārkāpšana jau tiek uztverta kā norma.

​

Ja cilvēku paaudžu apziņā tiek izdzēstas zināšanas par Karmas likumu, tad katra nākamā paaudze arvien vairāk un vairāk noslīd bezdievībā un tikumiskā likuma pārkāpšanā. Jo cilvēki pārstājuši sajust sakarību starp tām nelaimēm, kas nāk pār viņiem, un viņu pašu rīcību, kas novedusi pie šīm nelaimēm.

​

Baznīcas institūts, kura uzdevums ir noturēt cilvēkus Dievišķā likuma rāmjos, zaudē savu nozīmi līdz ar to, ka cilvēki zaudē ticību un novēršas no tikumiskajiem ideāliem.

​

Vienīgais glābiņš šajos apstākļos cilvēcei ir atgriešanās pie Dieva un patiesas ticības kā apziņas stāvokļa. Uztvert Dievu nevis kā vecīti, kas attēlots baznīcu svētbildēs, bet kā iekšējo Gaismu, kas strāvo cauri visam Radītajam un kura klātbūtne ir visās būtnēs uz viņu siržu altāriem un spēj sniegt palīdzību cilvēcei tās pašreizējā attīstības posmā.

​

Koncepciju par Dievu, kas nedzīvo tempļos, bet piepilda ar sevi visu apkārtējo telpu, spēj saprast cilvēku prāti pašreizējā evolucionārās attīstības posmā. Tajā haosā, kas pašlaik ir pasaulē, vienīgais regulators un stabilitātes garants ir iekšējais pārvaldnieks, cilvēka sirdsapziņa jeb Dievs, kas ir katrā cilvēkā.

​

Mēs nākam pie jums cerībā, ka daudzi no jums ir spējīgi saprast tās patiesības, ko mēs dodam šajā cilvēces attīstības posmā. Mēs no sirds ceram, ka šīs patiesības uzdīgs jūsu sirdīs un jūs kļūsiet vienoti ar Mācību, ko mēs dodam.

​

Kad jūs nonākat līdz šim posmam savā attīstībā, jūs kļūstat vienoti ar iekšējo patiesību jeb jūsu sirdīs mītošo Dievu, jūs kļūstat par Gaismas un zināšanu avotu jūsu pasaulei. Jo vairāk tādu gaismas nesēju ir pasaulē, jo vairāk ir garantiju, ka pasaule atjaunos savu stabilitāti un to vairs nesašūpos jebkādas aplamas mācības un ticības, kas izmanto cilvēku zināšanu trūkumu un bailes savās savtīgajās dažu indivīdu interesēs.

​

Es ļoti ceru, ka katrs no tiem, kas lasa mūsu Vēstījumus, kuri doti ar mūsu Sūtnes starpniecību, varēs iegūt neizsīkstošu iekšējās ticības avotu un noturīgumu pret jebkādām nekvalitatīvām ārējās pasaules izpausmēm, pateicoties šai nesalaužamajai ticībai.

​

ES ESMU Jēzus.

​

 

Tatjana Mikušina, 2013

​

 

Tulkoja Lauma Ērgle