ES ESMU Nikolajs Rērihs.

​

Es atkal atnācu pie jums šajā dienā, lai parunātu par tiem jautājumiem, kas mani satrauca mana iemiesojuma laikā un kas arī tagad joprojām mani satrauc.

​

Jūs zināt, kā es mīlu Krieviju. Un es nekādi nevaru samierināties ar to, ka Dievišķā iespēja, ko Debesis deva šai valstij, paliek nepieprasīta.

​

Saprotiet, dārgie: lai Dievišķās iespējas plūsma savienotos, jūsu siržu strāvām ir jābūt atbilstošām un pienācīgā līmenī. Jūsu sirdīs ir tas mehānisms, kas ļauj Dievišķajai iespējai izpausties fiziskajā pasaulē.

​

Tālab gara ugunis, sirds ugunis – lūk, kas jums ir jāiededz. Cik daudz progresīvu cilvēku ir strādājuši dažādās mākslas un zinātnes jomās, lai cilvēku vibrācijas paaugstinātos! Kur tagad ir visi šie cilvēku apziņas augstākie darbi?

​

Kāpēc mēs esam aizmirsuši labāko? Kāpēc mēs esam ielaiduši savās sirdīs viszemākos mākslas, mūzikas, kinematogrāfijas, glezniecības paraugus? Kā tas ir noticis, ka jaunatne ir palikusi bez viņai tik nepieciešamās barības? Ar to es domāju barību, kas nepieciešama viņu dvēseļu attīstībai.

​

Arī agrāk Krievijā bija daudz tumsonības. Mēs to zinājām. Bet tika godāti arī cilvēki, kas nesa Dievišķos paraugus. Bija inteliģence, kas bija spējīga uztvert labākos paraugus.

​

Manā laikā bija uzdevums pārvadīt Skolotāju vēstījumus pasaulē, lai cilvēki iegūtu pieeju tiem un neatraidītu. Tagad ar interneta iespējām informācija izplatās zibenīgi. Bet cilvēkiem draud citas briesmas. Proti, tādas, ka cilvēkiem pāri brāžas viszemākās kvalitātes, vislielākās banalitātes plūdi, un šajā informācijas okeānā noslīkušas zināšanu drusciņas, ko ar tādām pūlēm jūsu pasaulē nogādājuši cilvēces labākie pārstāvji.

​

Ir Ceļš, un viss vēl nav zaudēts. Visu var mainīt. Es joprojām glabāju savā sirdī pārliecību, ka visu vēl var atgūt un Krieviju gaida liela nākotne. Es nevaru samierināties ar tām problēmām, kas atkal radušās gaišās dienas ceļā. Viszemākās cilvēciskās izpausmes nezin kādēļ neizraisa nekādu pretsparu.

​

Modināt, modināt tos, kas vēl var tikt pamodināti, – pats pirmais aktuālais uzdevums! Vienlaikus vajag mēģināt iet to ceļu, kādu gājām mēs. Balstoties uz mūsu sakariem un autoritāti, mēs mēģinājām saklaudzināt varas virsotnes Krievijā, lai no turienes nāktu norādījums uz leju. Tas bija visiedarbīgākais ceļš, kas varēja mainīt Krievijas nākotni vēl toreiz, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Tagad es saprotu, ka mūsu misijas laba iznākuma varbūtība bija ne vairāk kā daži procenti. Bet Valdoņi izmantoja šo izdevību.

​

Tagad Krievijā viss ir mainījies, un varbūtība, ka vispārēja humanitāra Mācība, ko devuši Gudrības Valdoņi, var plaši izplatīties Krievijā un pēc tam citās valstīs, ir krietni pieaugusi. Vajag tikai, lai pūles pieliktu tās patiesās sirdis, kas atnākušas iemiesojumā šai misijai. Lielais vairums Krievijas iedzīvotāju joprojām dzīvo ar simtgadīgiem priekšstatiem. Un tic labajam cara tētiņam, kas atnāks, un tad visi dzīvos laimīgi un bezrūpīgi.

​

Dažreiz viens cilvēks var mainīt visu vēstures gaitu. Bet šim cilvēkam ir sevi jāsagatavo misijai. Viņam jābūt spējīgam izturēt Dievišķās iespējas plūsmu un izlaist to caur savu sirdi vajadzīgajā brīdī.

​

Daudzas reizes ir lasītas un pārlasītas Agni Jogas grāmatas, ko Valdoņi deva caur mani un manu sievu. Kāds ir jūsu lasīšanas rezultāts, ja jūs nespējāt sagatavot savas sirdis Dievišķās iespējas plūsmai? Mēs gatavojām nākotni Krievijai ar savu pašaizliedzīgo darbu katru dienu. Mēs negulējām naktīs Lielā tēvijas kara laikā un sūtījām visas savas lūgšanas un lūgumus Krievijas glābšanai.

​

Es varētu cerēt, ka mūsu darbam būs turpinājums, nevis tas klusi izšķīdīs pa dažādiem pulciņiem un pasēdēšanām.

​

Es ļoti nožēloju, ka tumsa ir tikai nostiprinājusi savas pozīcijas pēdējā laikā.

​

Ir grūti samierināties ar domu, ka Dievišķā iespēja, kas no jauna dota Krievijai, izsīkst, un neatrodas tie gara varoņi, kas varētu šo iespēju realizēt.

​

Es ļoti nožēloju, ka pašlaik neesmu iemiesojumā. Es spētu ap sevi radīt domubiedru loku no labākajiem inteliģences pārstāvjiem. Mēs varētu organizēt kuratoru padomi, kas aizslaucītu no televizoru ekrāniem visu vulgaritāti.

​

Vai tiešām Krievijas zemē nav palikuši tādi cilvēki, kas spētu nesavtīgi kalpot Patiesībai? Vai tiešām tik stiprs ir tas milzis uz māla kājām, kas izmanto visus līdzekļus, lai noturētos vēl kādu laiku un padzīrotu? Ar to es domāju cilvēku kolektīvo neapzināto, kas orientēti uz tumsu un baidās iznākt gaismā, tiešā saules gaismā, un priekšroku dod savu tumšo lietu darīšanai aiz kulisēm.

​

Es vēršos tieši pie jums, kas šodien esat iemiesojumā. Vai jūs esat izdarījuši visu jūsu dzīvē, lai tuvinātu labākos cilvēces ideālus fiziskajam plānam to realizācijai?

​

Nepieciešama jaunatnes izglītošana no visagrākā vecuma. Nepieciešams piepildīt televizoru ekrānus un veikalu plauktus ar labākajiem paraugiem. Neviens no Valdoņiem nevar izdarīt šo darbu jūsu vietā!

​

Tikai sirds īpašības, tikai gara ugunis jums nepieciešamas jūsu misijas izpildīšanai. Šis darbs un šis gara varoņdarbs nemaz nav mazāks par tiem varoņdarbiem, ko Krievijas labākie dēli un meitas ir veikuši pagātnē.

​

​

ES ESMU Nikolajs Rērihs.

​

 

Tatjana Mikušina, 2010 

​

 

Tulkoja Lauma Ērgle
Red. L. Ērgle 2020.g.